Antena

Tagad par antēnām. Antena, ziniet, ir tas verķis, kas nav iepakots klāt raidītājam, bet bez kura to pat ieslēgt nedrīkst, ja negrib pārlodēt izejas pakāpes traņus, kuri atsit kapeikā, pie kam tā pa biezo. Instrakšn bukā stāv rakstīts izmeklēti detalizēti: prasības antenai – lietojiet jebkuru `marine grade` antenu, taču tiecaties pēc labākās iespējamās (publika sajūsmā lauž krēslus).

Obščem viss skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Ja nu vienīgi, ka rācijai ir 50 Omu viļņu pretestības izeja. Ja ņemtu šim aptuveni 160 MHz diapazonam vertikālo stieni ar atsvara spuras stieplēm, tas ir `Ground Plane` (+1,5 dB) vai saīsināto CLC (0 dB) tad pret izotropu radiētāju (arī 0 dB) šādas antenas izskatās kā atzīšanās savā nevarībā. Un negribās tak veca elektroniķa godam kantis rīvēt. Sistēmas `Kvadrat` un `Dvojnoj Kvadrat` ir virziendarbīgas, tātad atmetamas kā jūrai nederīgas (tāpat arī visu daudzo paveidu `Yagi`), taču ir kāda interesanta un diezgan reti pielietota antenu klase ar izcilām īpašībām – tas ir `J-pole`. Klasiskais J-pole dod G=+6 dB (Gain), bet tā apakšversija `Slim-Jim` dod jau +9 dB un turklāt tam virziena diagramma iet 8 grādu leņķi pret horizontu (kas pret J-Pole 15 grādiem salīdzinot ar Ground-Plane 60 grādiem ir kā likteņa dāvana aklai vistai). Turklāt horizontālā plaknē tai ir apļveida diagramma!. Tātad antena vienkārši nešķiež lieki enerģiju kosmosa apspīdināšanai, bet taupīgi to vērš ekskluzīvi pret potenciālajiem klausītājiem. Vislabākais kalkulators tās izmēriem ir atrodams m0ukd.com mājaslapā.

Antenu izgatavo no vara santehniskās caurules, vēlams cietā tipa, nevis ļurcīgās mīkstās. Tas, ka cietai ir nedaudz sliktāka īpatnējā pretestība, te ir otršķirīgi, svarīgākais ir kolinearitāte un izmēru precizitāte. To salodē ar lodalvu (sic, ziemas salā lodalva var sairt par putekļiem) vai vara-fosfora cietlodi (boraks kā kusnis), izmantojot atbilstošus U veida vai vismaz 90 grādu līkumposmus. Parasti antenu taisa no 15mm vai 22mm trubām, pirmajā gadījumā joslas platums ir 2-3 MHz, bet otrajā 3-5 MHz. Mums vajag 6 MHz, tāpēc truba jāņem iespējami resna. Es iepirku 22 mm. Vispirms sarēķināju uz 16. kanālu ar domu, ka tas ir īstais, kam jāstrādā, ja pat neviens cits vairs neiet. Taču kļūda, tas atrodas pašā diapazona apakšgalā, tātad augšgala kanāli antenā dos WSVR tālu virs pieļaujamā. Tā ka tomēr antena jāskaņo uz diapazona centru. Radās jautājums, uz raiddiapazona vai uz uztveršanas diapazona centru, bet laimīgā kārtā izrādījās, ka tāda jautājuma nostādne ir prasta matu skaldīšana, vienkārši jāņem galējās robežas, un tad centrs sanāk 159,6625, bet ņemot vērā m0ukd kalkulatora zīmju skaitu 159,66 MHz.

Respektīvi, antenai, ko veido kā gari vertikāli izstieptu O burtu ar spraugu labajā pusē apakšas trešdaļā - skat zīmējumu www.m0ukd.com/calculators/slim-jim-and-j-pole-calculator/ , kopējais augstums no pašas apakšas līdz pašai augšai (pēc metāla) ir 1371.665 mm, attālums labās puses `ragam` no augšas līdz spraugas atvērumam (t.i. metāla) 901.917 mm, lejas raga augstums no apakšas līdz tai pašai spraugai (metāls) 450.958 mm. Spraugas platums (ja visus izmērus jāievēro +/- 1 mm, tad te svarīgas ir jau mm desmitdaļas) 18.790 mm. Sic, milimetru daļas saprātīgi noapaļojiet pašrocīgi.

Iebarošanas vietas augstums no pašas apakšas līdz kabeļa dzīslas lodējuma vietai 93.950 mm, bet vispār, tas ir jāieregulē ar WSVR mērītāju, citādi tūtā darbs un materiāls. Jo augstāk pielodējas, jo antenai lielāka viļņu pretestība, līdz pat kiloomiem, jo zemāk, līdz pat Omiem. Mans iemīļotais mērītāja modelis ir Comet CMX-200 (krustaskalas 0.3W/3W/30W/300W/3000W pie frekvencēm 180 kHz-200 MHz). Centrālo koaksiāļa dzīslu jālodē pie “kreisās” vertikāli nepārtrauktās puses apakšas, bet ekrānzeķīti jālodē pie labās īsās štangas apakšas. Kabeli drīkst ievērt antenas caurulē vai laist pa ārpusi, tam nav nozīmes, bet pie tik mazām jaudām kā 25W lodējumu var aizstāt ar skrūvskavu (vara!!, saplacinot tievāku caurules gabalu), tad būs vieglāk skaņojot to bīdīt.

Kabelis (50 Omu) – 6mm resnais RG58 ir gana labs tikai īsos pāris metru attālumos, bet ja masts parasti ir tuvāk 20m nekā 10m, tad visa jauda paliks kabelī. Tāpēc jāpērk vismaz 10mm resnais kabelis, piemēram 8D-FB (4.8 dB/100m) vai 10D-FB (4 dB/100m) vai RG213 (ar 7dB dB/100m). Dārgāks ir LMR400 (5.5 dB) un LDF4-50A (2.67 dB), bet tas ir par resnu PL269 štekerim. Ja RG213 e-bay nav īpaši lētāks kā Latvijā, un te tas nopērkams zem 2.5 Eur/m ir tikai www.yeint.lv par 1.57 Eur/m un www.belss.lv (Kalvenes 22A) par 0.99 Eur/m). Bet LDF4 samērā resnais puscollu kabelis maksā 2.8 Eur/m, tikpat 8D. Domāju, ka šī ir to vērts investīcija, lai nemēģinātu ietaupīt 1.8 Eur un pirktu labāko no esošā. Pabiju pie šamajiem (Belss) - ļoti pozitīvs iespaids. Augsti tehnoloģiskā līmenī remontē rācijām elektroniku un tirgo rezerves daļas, piemēram, RG213 kabelis maksā pat lētāk kā ebay, un trīsreiz lētāk kā citās vietās Rīgā. Un, izskatās, ka vienīgajiem Latvijā ir 8D par 2.364Eur/m + PVN kā arī tā palielinātajam resnumam paredzētie štekeri PL269 par 1.56 Eur + PVN. Savukārt 13mm kabelim, izrādījās, nav savietojamības ar štekera standartu, tāpēc tas jāaizmirst. Tātad, optimāls pirkums ir 8D. Ja antenas kabelis ir 25-33m garš, tad zudumi ir 1.15 līdz 1.5 dB, kas pārrēķinā uz reizām pēc jaudas dod 1.3 līdz 1.4 reizes, tātad no 25W kabeļa ieejā ievadītās jaudas pāri paliek vien 19W vai pat 16W garākajam gadījumam.

Mazliet par kabeļa štekera montāžu: tikai nesmejieties, bet tā nepavisam nav tik vienkārša kā šķiet. Proti, LDF4 nav sava štekera, tam lieto līdzīga resnuma RG213 domāto, bet tam vītnes daļa, ko skrūvē uz kabeļa, ir apmēram 1 mm par tievu. Risinājums ir vienā malā plastmasu (neskarot ekranējumu) atgriezt koniski, tā ka galā atgriezti apmēram 8mm bet pie saknes 3mm. Tad uzmava labi uzskrūvējas un iegriezums pilnībā paslēpjas štekerī. Zeķīti jāielodē ar gana lielas jaudas lodāmuru, ar 100W knapi-knapi pietiek, turklāt tie 4 gab apmēram 2mm caurumiņi, kas domāti lai iepludinātu štekerī alvu, izrādās, ar kolofoniju praktiski neslapinās (un tāpat arī kabeļa ekrānzeķe), nu re, tādi nu mums tie ražotāji ir. Tā kā ortofosforskābe te nav vēlama, jo tā radīs gadiem ilgus klejojošos semi-īsslēgumus, tad atliek tikai aspirīna tablete spirtā (sic, Eiropas aspirīns neder, tas satur lodēšanai traucējošas piedevas, jāmeklē ķīmiski tīra salicilskābe, piemēram, ķīmijas veikalos, vai alternatīvi, Nātrija salicilāts. Otrā viela šķīst ūdenī un nešķīst spirtā, kamēr pirmā tieši pretēji.).

Lai izslēgtu augstfrekvences jaudas iešanu lejā pa kabeļa ekrānu (tā ir principiāla problēma šai antenai, tāpat kā aizliegums atrasties jebkurā virzienā tuvāk par 0,45m (!!) no jebkādām metaliskām vismām vai stieņiem), ir vai nu jālieto simetrizējošs J sērijas baluns (ununs), bet to ar pavisam maziem zaudējumiem var aizstāt ar 4-6 kabeļa vijumiem ar diametru 100mm vai 9-12 vijumiem ar diametru (iekšējo) 40mm. Spoles vērsumam nav nozīmes, attālums no antenas pussprīdis līdz sprīdis. Spole lieliski ierakstās 100mm kanalizācijas caurules iekšpusē, tās formu nostiprinot ar plastmasas sastiepējiem (tirkšķoņiem). Tās pašas caurules, kas sargās antenu no lietus, vēja un sālsūdens šļakatām.

Antenas trubu locījuma platums ir mazkritisks, orientējoši 40-45mm pa iekšpusi no metāla līdz metālam. Tad ārpuse būs ap 90mm, un būs iespējams to ievietot 100 mm kanalizācijas caurulē (vēlams baltajā, bet vismaz ne melnajā, kas ir ar RF vadošu ogles pulvera pildvielu plastmasā). Tas ļauj arī veiklāk nostiprināt antenu, kurai citādi stiprināties var tikai un vienīgi ar laba izolatora starpniecību, gan pasargāt to no sāls un nokrišņiem, un no vēja slodzes. Kā ham-radio entuziasti joko - šī ir vienīgā antena, ko no radioinspektoriem iespējams noslēpt kanalizācijas notekcaurulē. Korpuss tad kalpo par vara spriegošanas atbalsta punktu, spriego ar atsaitēm un orgstikla vai polietilēna starplikām. Vinilhlorīds mazliet vada augstfrekvenci virs 20 MHz, to labāk neizvēlēties. Kaprons un teflons der. Stiklatekstolīts der tikai ļoti gaišās zortes, bet ne dzeltenīgās vai brūnās, kas slikti uzvedas virs 20 MHz.

Rezultāti – gandrīz visā diapazonā WSRV izdevies panākt starp 1.0 un 1.1, bet abos galos tas pieaug tuvu 2, kas arī vēl nav traģiski, un tik-un-tā ir nesalīdzināmi labāk nekā klasiska ground-plane vai CLC sniegums pat pie ideāla WSVR. Sniedzamības attālums, tomēr, visa veida ultraīsviļņu raidītājiem, ja vien neorientējamies uz ko tik eksotisku kā sporādiskajiem atstarotajiem signāliem no troposfēras e-jonizācijas slāņa un tamlīdzīgi, ir ar garantētu uztveršanas attālumu, ak vai, tiešās redzamības attālumā. Proti, laba antena būtiski palielina signāla kvalitāti, palielina uztveramības attālumu, taču tikai un vienīgi tad, ja staram nav jāaplocās ap Zemeslodes apaļumu. Respektīvi, optiski trigonometriskās formulas 160 MHz diapazonam strādā labāk par labu, un šeku-reku rezultāts. Ja antena ir 2m virs ūdens, tad redzamības distance 5km. Ja 21m (antenas centrs metru virs 20m masta) tad 16.4km (skat. formulu https://en.wikipedia.org/wiki/Horizon#Distance_to_the_horizon). Protams jārēķina, ka arī otra korespondenta galā antena nav gluži ūdens līmenī. Ģeometriskā optika tad ļauj abas distances aritmētiski saskaitīt. Tātad, ar lielkuģi, kam antena 9 deka līmenī atrodas 50m virs ūdens, sakari būs iespējami 16.4+25.3=42km attālumā, bet ar krasta torni, kam augstums 100m pat 16.4+35.7=52km distancē, savukārt ar riktīgi labu krasta sakaru torni 200m augstumā tādā mežonīgā attālumā kā 16.4+50.5=65km. Ar švakāku antenu tik tāli sakari nebūtu iespējami signāls pret troksni attiecības uztvērējā dēļ. Ar šo antenu tie ir iespējami, pateicoties augšminētajiem 9 dB, kas dod 7.943 reizes (pēc jaudas) labāku signal/noise ratio, tas ir, sqrt(4)=2 reizes lielāku attālumu pie konstanta s/n ratio. Secinājums - jo augstāk uzmontēsi, jo labāk būs.

Novērtējot šo S/N parametru, ne-izotropam starotājam pie 25W jaudas 65km attālumā, Friisa formula (www.atmel.com/Images/doc9144.pdf) dos Pr=Pt*Gt*Gr*(lambda/4/Pi)^2*(1/d)^n, kur Pr ir received power, Pt ir transmitted power, lambda ir 300/frekvenci metros un megahercos, d ir distance un n ir vides faktors, kas atklātā laukā ir 2. Tātad SI sistēmā lambda=300/159=1.888 metru UĪV diapazons, un atbilstoši Pr=25(W)*7.943*7.943*(1.888/3.1428/4)^2*(1/65000)^2=8.42 nanoW), ja vien uztverošā antena ir ar tādu pašu labumu (Gain) kā raidošā. Pārrēķinot jaudu uz spriegumu pie 50 Omu kabeļa impedances, ar Oma likuma izteiksmi P=U^2/R dabūnam Urec=sqrt(Ptransm*Rcoax)=sqrt(8.42e-9/50)=1.3e-5=13 mikrovolti uz uztvērēja ieeju. Tā kā `Kobra` maksimālā jutība pārrēķinā uz S/N ratio 1:1 ir 0.35 mikrovolti kā stāv rakstīts pasē, tad ceramais S/N ratio jāsanāk 13/0.35=37, respektīvi, signāla kvalitāte tik šausmīgā lielā distancē ir gluži kā blakus SWH raidītāja tornim, 37 reizes skaļāka par balto troksni fonā.

Nu tad tāds lūk sanāca ekskurss tālsakaru jomā. Jebšu, teikt, labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas, turklāt beigas atbilst drīzāk uz pozitīvās nots definīcijai. Ja nu vienīgi vecais Mērfijs var sajaukt kārtis, jo, kā mums darījis zināt šis klasiķis, ja viss šķiet brīnišķīgi, tad pašu galveno draudu esat palaidis garām. Šķiet te tas varētu būt problēma ar antenas stiprināšanu gana tālu no strāvu vadošām daļām, un vēja slodze uz 100mm kanalizācijas trubu, kurā iebāzta antena, lai nerūsē. Iespējams, masta pagarinājums no koka, pie kā pieskrūvēt PVC kanalizācija trubu, nemaz nav sliktākā iespējamā stiprinājuma ideja. Un kā, lūdzu, sastāv lietas ar zibensnovedēju? To aizmirst nozīme ātru un izmeklēti nelabu galu.

PostScriptum

Ņemot vērā, ka acīmredzami signāls-troksnis attiecība radiohorizontu jahtas gadījumā ietekmē gandrīz nekādi, un visu nosaka vien Zemeslodes liekums, tad antenas G var droši samazināt. Un tādā gadījumā Slim-Jim vietā var taisīt "visvienkāršāko antenu pasaulē". Tas ir, koaksiālim nomizo ārējo izolāciju mazliet garākam gabalam kā lambda ceturtdaļa, un saspiež ekrānzeķīti tā, lai to ar zināmu roku veiklību varētu sarullēt pašu sev pāri virzienā uz ārpusi=leju. Tas ir tā, kā adītu dubultcimdu ieloca pašu sev pāri no vienkārtas adīta cīsiņa ar abiem slēgtiem galiem par divkārtu cimdu ar vienu vaļēju galu. Kad pārmauktā ekrānzeķīte ir sabraucīta, izlīdzināta, nospriegota un nostiprināta, tās brīvo galu nogriež tā, lai saglabājas precīzi lambda ceturtdaļas garums mūsu frekvencei 299,7/159,66/4=46,9cm (lambda metros ir viļņa ātrums km/s tūkstošos dalīts ar frekvenci MHz). Kabeļa centrālo dzīslu tāpat sagarina precīzi lambda ceturtdaļas garumā no kabeļa atvēršanas vietas. Sic, zeķīte NEDRĪKST elektriski saskarties ar zem sevis atrodošos sevi pašu, pa starpu jābūt oriģinālajai izolācijai. Šādi izgatavotam pusviļņa vibratoram tikai vēl jāuztaisa stingrības elements- turētājs.

Visbeidzot, tā kā radiovilnis vielā izplatās mazliet lēnāk kā vakuumā, tad viļņa garums reālā antenā ir mazliet savādāks, t.i. notiek elektriskā saīsināšanās. Par koaksiāļiem tiek rakstīts sekojoši: ""RG58 coax has a velocity factor of 0.66, this means an electrical quarter wave of wire is 2/3 of a physical quarter wave"". Vienlaikus tomēr tiek akcentēts, ka ātruma faktors koaksiāli lietojot par antenu ir neatkarīgs no pildījuma viļņu pretestības, tas ir - galīgi nav minētais skaitlis. Un sacīts ""When ALL of the electric field is immersed in a dielectric with relative permittivity εr, then vf= εr^-0.5"" un šajā gadījumā šī vide ir gaiss; tādējādi sanāk apmēram 4% saīsinājums, ja ekrānzeķīte tiek noizolēta ar vinilhlorīda liplenti (kaut kā jau pret nokrišņiem jāaizsargā). Respektīvi, 47cm vietā jāapšņikā uz 45,1cm. Citētais autors domā, ka plika vada gadījumā šāds saīsinājums neesot jāievēro. Tas ir pārsteidzoši un runā pretī pieredzei. Cits avots dod veselu tabulu (skat zemāk), kāds ir ātrums E-H vilnim dažādās vidēs (tūkst km/s). Mūsu gadījums ir 288 jeb 3,9% saīsinājums vara vadā. Šobrīd nevaru pateikt 100% droši, vai izolējot vara vadu, abi saīsinājumi būtu jāsummē, ti optimālais garums būtu 43,2cm jeb tomēr 45,1cm. Tomēr skaidrs, ka, pirmkārt, pārmērīgai precizitātei te nav īpašas nozīmes, vasarā un ziemā vien kabelis staipīsies lineārās termiskās izplešanās dēļ, un kur nu vēl vēja slodzes ietekmē. Domāju visnataļ pārliecināti, ka 45cm ir optimāls garums, jo radioham-forumu dzīlēs izšķīlās sekojoša sentence: ""With ordinary antenna wire insulated up to twice the wire diameter with PVC, the reduction in velocity from the speed of light is insignificant and antenna pruning can be forgotten about completely."" Respektīvi pirmais autors ir nekritiski pārcēlis otrā autora neskaidri izteikto domu, jo tie 4% bija domāti tie 3,9% un izolēts vads nozīmēja 2 vadu diametrus biezu izolāciju, mūsu gadījumā PVC cauruli, un nevis prastu izolenti.

Un pavisam nobeidzot, tā kā ekrānzeķīti pārvilkt pašu sev pāri tik garā gabalā nav viegli, tā vnk izskatās šausmīgi pēc šādas operācijas, kā arī to, ka 1 m garš koaksiāļa posms jūras vējā šūposies kā smilga, tad ekrānzeķīti (manuprāt) droši var nomainīt ar vara trubeli, kamī kabelis knapi lien iekšā, un tad atliek zeķīti tikai pielodēt šīs caurulītes augšgalam. Ja strādās operatīvi un ar labu kusni (ortofosforene vai krievu aspirīns), tad kabelis pārkarst nepagūs un viss būs gana akurāti. Tai savukārt var uzmaukt virsū atbilstoši tievu ūdensvada PVC trubu, un tad arī augšgals būs atbalstīts.

Tabula ar ātrumiem (tūkst km/sek)

299.8 in a vacuum (maximum speed)
299.7 in air
288 in bare copper wire
285 in ladder line (lead-in cable)
237 in good quality coax
230 in water
200 in ordinary glass
198 in cheap coax
125 in diamond

Post-Post Scriptum 2021.g.:

Par AIS antenu. Mans ONWA KP-39A pagaidām apmierina, jauda 162 MHz AIS raidītājam 2 W. Tāpēc antenu var taisīt no 6 mm tieva koaksiāļa un izvietot ar tik mazu distanci kā metrs no citām metāla daļām. Koaksiāli nomizoju garumā 410+/-1 mm un ekrānzeķīti caurvēru uz sāniem ar garumu 410+/-2 mm. Nopircis 3 metrus sintētiskas virves ar centrālo sapinuma serdi (kā veļasvirvēm), šo serdi izvilku laukā un no vidus uz katru pusi ievilināju - uz augšu centrālo dzīslu, uz apakšu ekrānzeķīti. Pats koaksiālis no virves centra iet uz sāniem, un ir pienācīgi nofiksēts ar diegu aptinumu un līmi. Virves augšgalu atsienu ar to pašu cilpu, kas zāliņa viducī priekš karoga virves celšanas, apakšgals atsiets pret trosu saskrūvi pleca augstumā (klampu), ko uzliku sānu vantij šim nolūkam. Uzstādot virvi, jātiecas, lai leņķis gan pret mastu, gan pret trosi būtu iespējami mazparalēls. Vietā, kur kabelis atdalās no virves, ietuinu 8 vijumus ar šo kabeli uz 22 mm veiduļa, un spolīti, kas novērš kaitīgu RF noplūdi pa kabeļa ārpusi, nofiksēju ar plastmasas žņaugiem (tirkšķoņiem). Rezultāts: samērīts VSWR=1.15.

Lai ilustrētu, cik antena kaprīza attiecībā uz izmantotajiem materiāliem: RG58 kablim saisinājuma faktoram jābūt 0.66. Ar tādu rēķinām abus zarus, sanāk 41 cm un 40 cm. Uztaisu, uzlieku uz galda, rezultāts ir katastrofa, VSWR ap 5 un R ap 18 Omiem. Sāku pa 5 mm kniebt nost vibratoru galus un pie 37 un 36 cm attiecīgi ir rezonanse, ir un skaista. Nu visu ieveru virvē, rūpīgi un smuki nosaitēju, VSWR ap 4 un R=37, bet X augšā debesīs, pozitīvs. Taisu skenējumu pa frekvencēm - atrodos vismaz 15 MHz par augstu. Nu ko, visu rauju vaļā, pārtaisu uz 39 un 38 cm un pēc stundas redzu, ka vēl 7 MHz par augstu. Atlieku atpakaļ uz 40 cm un 41 cm un ja uz galda VSWR ir 1.12, tad virvē iekšā atstarošanas faktors ir 1.19 - ar tādu jau var tīri nekas sadzīvot. Mazliet saīsinot ekrānzeķīti (kādi 5 mm) dabūjas 1.15. Virvi lietoju neilona, 10 mm, kam nesapītā izvelkamā iekšpuses diegājs ir 6 mm, tāpēc ievadīt koaksiāļa ārējo plasmasas čaulīti ar zināmu piepūli vispār ir iespējams. Tajā iever ekrānzeķīti, lai lietus to nesaoksidē. Tā kā virves appinums ir diezgan resns, tad tas arī drošvien ir tas cēlonis, kas tik nežēlīgi izmaina viļņa saīsinājuma faktoru.

Apdeits: uzvilktu antenas virvīti mastā, izmērīju VSWR un apsēdos: 1.45. Dienu padomājis sapratu, ka iemesli var būt tikai divi. a) varbūt esmu uzvilcis ar apakšgalu augšup. Pēc nedēļas samainīšu un pārmērīšu. Otrs iemesls, kaut arī antena atrodas tuvu 45 grādu leņķim ar mastu un tāpat vanšu trosēm, tomēr zudumi šajos metālos var tik daudz "apēst". Pārbaudīju, antena joprojām ir rezonanses minimumā, tā ka garumi ir pareizi.

Tā, nolaidu antenu, apskatīju, tiešām bija samontēta ar kājām gaisā. Uzvilku pareizi un VSWR=1.21. Tātad troses to ietekmē pavisam minimāli.

Apdeits: 1) vada resnums V(F) ietekmē ļoti maz: tabula ar lambda/vada radiusu un tam atbilstošais salēninājums: 10=0.924; 20=0.930; 25-30=0.94; 50=0.95; 100=0.963; 500=0.970; 1000=0.9735; 10 000=0.9775; 100 000=0.979; 1 000 000=0.9795. Sic: daudzi autori akcentē, ka vada izolācija saprātīgā resnumā vada V(F) neizmaina. Izmaina, ja izolācijas biezums būtiski pārsniedz paša vada resnumu, vai tās epsilon ir anomāli augsts.

2) Iemēģināju savu izmeklēti labo kabeli Belden H2000 (10 mm). 12mm kapara caurulītē neielien, nākas ņemt 15 mm. To savukārt nevar iebāzt tievākā plastmasas turētājcaurulē kā 25 mm un tā jau izskatās uzmācīgi masīvi un ir dabūjama tikai pelēkajā izpildījumā (ar strāvu vadošo ogli kā pigmentu) - respektīvi, tā pasliktina antenas kvalitātes faktoru. Tā nu Tīmeklī atradu padomu lejupejošo zaru taisīt no duča tievu vadeļu, kā Bazooka konstrukcijai, tikai neizplešot tos sāniski kā dara bazooka. Rezultāts graujošs - VSWR ap 6. Sāku pētīt iemeslu, līdz kāds viedais no Allaboutcircuits forumiem ieteica izplest vadus kā Ground Plane antenai (ne jau pastāvīgi, protams, tikai eksperimentam). Parametri uzreiz sakārtojās: tātad iemesls tas, ka daudzie vadiņi tomēr daļēji caurlaiž augšupejošās ekrānzķītes radīto lauku, jāminimizē spraugas. Tā nu, gribot iekļauties ažūros mehāniskos izmēros, izvēlējos gareniski uztīt vienu vijumu vara folijas, ko nostiprināju ar plāno skoču un pāris vietās pielodēju. Pagaidām ar antenu esmu apmierināts. Centra frekvence 159.5 un VSWR 1.2.