Navigācija

Jeb tomēr Nafigācija?? Jūrnieku, kas nelieto vai kādu iemeslu dēļ nespēj lietot navigācijas līdzekļus, sauc par slīkoni. Tā ka jautājumu “nafig?” neapskatīsim, bet skaidrs, ka 4000 naudiņas vērta Furuno vai 900 naudiņas vērta Garmin navigācijas ierīce netiks apskatīta savas cenas dēļ. Tātad kartogrāfija kā tēma, bet papīra kartes apskatā neiekļausim kaut vai tāpēc, ka tās ir jahtas kapteiņa eksāmena jājamzirdziņš (vismaz tā bija, kad es liku savu okeāna kapteiņa eksāmenu).

Variants a – ap 60-80 naudiņām lēts Garmin handheld aparāts ar Garmin karšu bibliotēku (dīvaini, bet Amazon lētāks kā e-bay). Priekšrocība – labs karšu atbalsts, iespēja taisīt pašam savas kartes, pilnīga elektroneatkarība, submersible. Trūkumi – barošana no pirkstiņbaterijām, un kaut arī rakstīts, ka tās darbosies 12 stundas no uzlādes, praktiski tomēr ir vien 2 līdz 4 stundas, tāpēc kabatā vajag sauju ar rezerves baterijakumulatoriem. Otrs, ekrāns ir ļoti mazs, bez brillēm to lasīt ir nereāli, un arī izšķirtspēja ir tāda, ka vai nu jāņem pārskata izmērs, kam nav detaļu, vai jāņem detaļu līmenis, bet tad nav pārskata, kur tas viss notiekās. Vārdu sakot – tas ir labs un drošs izmisuma līdzeklis, bet tikai ne pamata navigācijas sistēma. P.S. Nebūt nepametiet novārtā nelielo saules bateriju paneļu esamību. Pie cenas ap 10-20 Eur tāds ir spējīgs bateriju komplektu uzlādēt ātrāk kā tas izlādējas, dienasgaismā protams.

Variants b – 30 Eur vērta automašīnas gps aparāta (piemēram Prestigio vai tagad vēl lētāka Go-Clever) karte, piemēram I-Go-7 kartogrāfiskā pamatne. Diemžēl man nav sastapusies kaut cik nopietna marine grade I-Go karte, un pašam tādu pārkompilēt ir titānisks darbs, turklāt abi aparāti ir ļoti mehāniski vārīgi, vispirmām kārtām tas attiecināms uz displeju, cita starpā to nesargā garantijas līgums. Spānijas saulē, piemēram, šis saplīsa vienkārši no atrašanās manas automašīnas logā braucot (a kur citur gan tādam būtu bijis jāatrodas ja ne logā). Neiesaku nemaz. Nē, vel trekna darvas pile - nav batimetrijas slāņa atbalsta.

Variants C – laptops ar Windows un jebkādu kartogrāfijas softu, vai Linux ar drusku citu kartogrāfijas softu. Diemžēl arī ļoti mehāniski vārgs un ne-lēts risinājums, kaut arī Holux-213u USB spraužama gps ievades ierīce maksā tikai ap 20 naudiņām (e-bay). Lielie laptopi ir manuprāt galīgi garām, viļņos šūpojoties HDD nevar neattiekt (uz mūžīgiem laikiem, kā nekā HDD galviņa apmēram 1 mikrometra attālumā lido pa cietņa virsmu ar apmēram 1 km/sek ātrumu, mazs sašūpojiens un aerodinamiskā iekare salīgojas, tiešā pikējumā galviņa ietriecas.... utt utjpr pēc jau zināmā teksta). No mazajiem Acer-One sērijai ir nenormāli vārgi displeji, savulaik no 10 iestādē iepirktajiem gada laikā dzīvs palika tikai 1 pat no telpas neiznesot, un kā jau norādīju, garantija ne HDD, ne displeju neskar. Savukārt Asus-EEE sērija gan var būt nopietns kandidāts, tāpat ar Holux peli, kas dod NMEA sekvences no satelīta, un te noteikti priekšroka dodama lētajai bez-HDD verijai ar SD kartes cietni, tāds nebaidās no šūpošanas. Tātad viss var iekļauties pusotra simta naudiņu projektā. Protams, pirmā sālsūdens šļakata un zināsiet, ko nozīmē marine grade submersible, un kāpēc tas maksā reizes 40 dārgāk. Ja tas tā nebūtu, tad dārgo ierīču ražotāji izsenis būtu nobankrotējuši.

Variants D – Androīda tablete (kā viņu tur, palmtop vai plaukstdators/planšetdators). Tādu pašu apsvērumu dēļ kā Garminam atsijājam mobilos telefonus un mazizmēra planšetes, un paliek 8 vai 10 collas. No pēdējām (protams 10 labāk kā 8) puslīdz demokrātiskā cenu zonā šobrīd ir tikai Lenovo-Yoga-10. Savu iegādāju uz atlaidēm par 140 naudiņām. ….Un bezmaz nelabu galu dabūju.

Pirmkārt, kādu kartogrāfijas softu ņemti? Protams eksistē klāsts ar maksas softiem, no kuriem tikai viens maksājot 10 naudiņas (Navionics, tikai iedzimtā formāta kartes gan apmēram 20 reizes vairāk, tiesa tās satur lielisku batigrāfisko saturu, diemžēl ik pa brīdim jāpērk par jaunu), bet pārējie konkurenti ļoti daudzos simtos, piemēram, Imray kartes,kas nav ne sliktākas, ne labākas, tikai dārgākas nekā Navionics. Liela vilšanās - Latvijas Valsts Kartogrāfijas Dienests visu savu gadiem krāto bagātību digitālā formā ir nodevis izplatīšanai Norvēģiem (firmai “Primar”), kas to ekskluzīvi nodevuši Somiem, un tie Latvijas reģionu apkalpo tikai ar nosacījumu, ja pircējs personiski ierodas Somijā un tekoši runā Somiski. Vārdu sakot Latvijas Valsts savas digitālās kartes ir ierakstījusi skurstenī, un dabūjamas tās naffff.

Tā nu nonācu pie Orux-Maps, kas ir ar gnu licenci, tātad "godīgi" bezmaksas, domāts androīdiem, spēj sagremot gandrīz visus pasaulē esošos karšu standartus, tobiš lādē iekšā ko sirds kāro, un tai ir praktiski visas marine fīčas, kādas var ievajadzēties (un spēj ierakstīt fragmentus no online kartēm offline lietošanai). Šajā ziņā tā ir nesalīdzināmi pārāka par vizuāli pievilcīgāko Locusmap. Bet tad tikai sākās. Raugi, manas iemīļotās Marine Maps no Garmin komplektiem (OpenSeaMaps.org) aizņem pa reģioniem (Europe-Nord, Europe-Central, Europe-South) attiecīgi 3,2 GB, 3,6 GB, 3,9 GB, tīrie jūras fragmenti gan stipri mazāki, diemžēl batimetrijas nav principā, izņemot onlaina seivojumus, kam ir max max apjoms 500 MB (tātad galīgi mazs). Savukārt Lenovo Androīdā vieta uz iekšējā SD cietņa ir tikai 12 GB, ar ierobežojumu vienam failam 2 GB, tā ka uzreiz nopirku ārējo 64 GB SD-XC class 10 micro karti. ....Un androīds to neatpazina.

Notērējis dienu pārdomām, atradu, ka SDkarte ir (protams) formatēta Ex-Fat~ā, bet Lenovo pazīst vien Fat-32. Tad nu ķēros pie kartes pārformatēšanas, kas, kā opcija, androīdā (maksimālās cūcības princips) nav atbalstīta. Savukārt XP galda kompis piedāvā vai nu exfat vai exfat, vai vēl exfat, bet neko citu. Tā ka Format:C/ (piedodiet, E) nespīd :). Ar Win-7 izdevās šamo saformatēt uz ntfs, taču to Lenovo nesaprot. Risinājumu atradu ar uz Win instalējamas bezmaksas utilītas palīdzību ko sauc par fat32-format.en.softonic.com/ . Vajadzīgais formāts saucas Fat32+.

Rezultātā karte kļuva spējīga pieņemt failus kas lielāki par 2 GB, patiesībā līdz pat 4 GB (bet ne 4,7 GB). Tā ka uzraksts uz iepakojuma kārbas, ka Lenovo ir izcili piemērots HD video skatīšanai, ir salti un riebīgi Lenovo alias IBM kā ražotāja meli, aš tā ka ausis kust. Nav gadījies dzirdēt par HDD mūvijiem, kas būtu zem 4,7 Gigiem.

Tātad tagad manas kartes beidzot ir uz ārējās SDkartes, stāv un ēst neprasa, un FAT32+ standartu Lenovo atpazīst. Diemžēl Oruxmaps savukārt gan neatpazīst karti, ja tā neatrodas iekšpus viņa paša failu direktorijas. Nu cik tā darba, to img failu, ar ko gribi strādāt, nosūtīt uz iekšējo karti. A vot ka nekā – iekšējā ir Fat 32, tātad maksimum-maksimorum 2 GB. Savukārt Apps-Enroller nav spējīgs Orux ierullēt uz ārējās kartes, tādu režīmu Lenovo dižgari neuzskata par vajadzīgu. Gluži tāpat kā Lenovo Latvijas pārstāvis, kam darīju zināmu kā apiet 2 GB ierobežojumu (galu galā visi nelaimīgie Lenovo-Yoga pircēji tak galu galā nonāks pie šā vīra) un viņa vārdi bija (citēju precīzi) – kam gan man tas būtu jāzina, ja Jūs esat pirmais Latvijā, kas par 2 GB ierobežojumu sūdzās. Patiesībā viņa vārdi bija vēl skarbāki, viņš teica - sevi cienoši cilvēki mūsu produkciju nepērk.

Nu raugi, ir tā, ka šo ierobežojumu var apiet SD karti iesakņojot (become rooted), ko nodara ar google.applications.store esošo bezmaksas utilītu AppsMgr III. Kad karte ieroooooooootota, tad ar to pašu aplikāciju menedžeri ierullē Oruxmaps.com softu uz ārējās SD kartes. Un beidzot viss sāk kustēties kā būtu jābūt jau no iesākuma. Paldies Tev, diženais un bezgalviedais IBM, kas tagad pārsaucies par biezgalvi Lenovo.

Apdeits: pēc pāris nedēļu priekiem bezgalviedais Lenovo pieprasīja veikt videodziņa apdeitu no ražotāja websaita, rezultātā nobruka sistēmas bioss ar draiveriem, no 78 drivakiem 72 izdeva non-recoverable kļūdu, un nulle iespējas atsaukt apgreidu. Nevarēju atrast pietiekami s**ainu mietu lai dotos uz Lenovo pārstāvniecību, tāpēc dezinstalēju viņu puņķi un nomocījies vēl nedēļu iedabūju jauno Android 4.4.2 softu. Strādā, ir labs, atbalsta arī iekšējā kartē līdz 4 GB, tā ka tagad atkal viss iet, tikai kaitina batimetrijas neesamība kartēs. Cita starpā, izskatās, ka batimetriju varēs aktivizēt kā leijeri. Kad būšu izkodis, pastāstīšu kā.

Un tad. Vienā miglaini noraudājušies melnās pirmdienas rītā, varbūt jūras vidū, karte vienkārši nepalaižās. Palaižas līdz pusei, pieprasa nekavējošu konnekciju ar internetu un kartes jauninājuma ielādi, un ja tas viss nav, tad pašizslēdzas. Tā kā jūras vidū, sorrī, www nafff, tad arī kartes nafff. Tātad, nedod to nelabu turēt šo navigatoru kā vienīgo uz borta. Tam jābūt obligāti dublētam vai pat trīsdublētam, citādi – slīkonis. Protams nespēju atturēties no kārdinājuma uzbērt piparus uz astes Orux autoram, tādam jaukam Spāņu zēnam. Viņš atbildēja meilā, teikt, prostodušno, nepatīk – nelieto! Tiki taču brīdināts intalācijas gaitā. Tā ka izmaiņas nākotnē netiks veiktas. Citiem vārdiem sakot, vienmēr instalējot jāpārbauda - kurā datumā un cikos notiks kartes atslēgšanās (tas allaž ir uzrādīts), un laikus jāpieinstalē jauninājums. 

Citādi pret Yoga tablešdatoru nekādu iebildumu (pagaidām) man nav. Viss štokos. Taču, ja būtu jāpērk otrreiz, es noteikti ņemtu jebko citu, piemēram, Samsung Galaxy Tab - 8 vai 10 collu. Cita starpā, patīkams bonuss, šam aizmugurē ir atlokāma maliņa apmēram collu plata un visā korpusa garumā. Šausmīgi ērti - uzkarini uz ieejas durvju sliekšņa un ne sāniski, ne gareniski nešļūkā, bet atrdas gana dziļi ēnā, lai būtu labi saredzams.

PS (2020 vasara). 1) Pēc ilgākas mocīšanās ar Orux un pat nokuģotiem lieliem gabaliem ar bezmaksas CPN beidzot nospļāvos, ka nav bitēm medus tad nav, un samaksāju par Navionics. Jāmaksā katru gadu, bet tas ir to vērts, jo redz dziļumus. 2) Beidzot iekļuvām riktīgā vētrā un kompi reizes trīs apšļāca pa riktīgo. Tas nomirgoja, nomirgoja un izbeidzās. Labi ka kabatā bija rezerves sistēma - Ķīnīzeru brīnums, kam atļauts krist 150 Ķīniešu reizes no 1,5 Ķīniešu metru augstuma uz Ķīniešu betona un tāpat tik iemērktam Ķīniešu sālsūdenī uz 15 Ķīniešu minūtēm līdz 3 Ķīniešu metru dziļumam (militārais standarts). Trūka tikai atļaujas to lietot pludmales apstākļos, tāpēc skaļrunis čirkst kad no tā ārā birst smiltis :). Nu bet pie auss režīmā viss skan pa pirmo un tā kā Navionics par vienu maksājumu drīkst būt uz daudzām ierīcēm vienlaikus, tad mājas atrast nebija grūti (grūtāk bija līdz tām dzīviem nokļūt). Tā ka tomēr sāku apsvērt vai Furunoveidīgs verķis nebūtu bijis labāka izvēle. No šļakatām kompi pasargāt vētrā nav iespējams.

Apdeits 2021. Nopirku AIS verķi. Onwa KP-39A. Kartogrāfija tajā iekšā, iebūvēts GPS, iebūvēts AIS, iebūvēta trauksmes zona, kursa rādītāji, kartes un submersible. Diemžēl K-Maps. Vēl neesmu iepētījis, vai ir iespējams pāriet uz Navionics, kam man ir abonents, vai tomēr nāksies visur un visu mainīt uz C-maps. Nu nemaksāsi takč abiem kantoriem reizi gadā par karti. P.S. apdeits pēc 2 gadiem - jā, AIS atrisina daudzas problēmas, tai skaitā nepieciešamību pēc citas navigācijas ierīces, ja neskaita rezerves ierīci neparedzētiem gadījumiem - telefonu. Sargieties pasūtināt bez A burta - tad ierīcei nebūs AIS funkcionalitātes. Smieklīgi, AIS ierīce bez AIS funkcijas, bet tāds nu tas bissņiss ir.

Vēja mērītājs

Meklējot vēja mērītāju, ja ultrasonic Furuno nav pa kabatai ar savu 1700-3400 dālderu izcenojumu, bet lētie 40-70 naudiņu testera-paveida aparēti nav sadalāmi starp sensoru masta galā un displeju lejā. Vienīgais risinājums, kas iepatikās un šķita cerīgs ir WeatherFlow.com/WindMeter. Te nokačā aplikāciju androīdam, un sensora kabeļa garumu limitē tikai ekranējuma kvalitāte. Skaņas kartes audio-ex gali nodrošina barošanu un microphone-in gali nodrošina mērīšanas signāla saņemšanu. Ak vai, Lenovo androīdam mikrofons ir tikai un vienīgi iebūvētais, un austiņu ligzdā nav izvadīts, kā to loģiski būtu sagaidīt. Tobiš Yoga nespēj sajust mērījumus ittin nekā un basta. Un WeatherFlow līdzīga verķa, kas visu raidītu caur USB, šķiet neeksistē. 

Šobrīd esmu pārdomās, vai izmantot to, ka gandrīz uz jebkura normāla smartfona šī aplikācija strādā (tiku pārbaudījis), jebšu tomēr taisīt kaut kādu viltīgu pārkodēšanu līdzīgi kā Holux galviņas gadījumā. Eh, tik lēts un labs ap 20 naudiņām, bet prasa tomēr nopietnāku tablešdatoru. Tāpat arī nesapratu, kādā veidā notiek solītais vēja virziena mērīšanas process - neredzu nekādas ietaises kas to spētu detektēt, ja neskaita telefona grozīšanu paša rociņā. Respektīvi stūrejošā aste tik un tā jātaisa pašam, jo vienkāršas pulētas plastikāta lāpstiņas iegāde par 790 naudiņām man šķiet ļaunāka kā atdošanās netīras staigules varā. Ar laiku piedomāšu par WindMeter pārbūvi tā, lai USB spētu saņemt datus, tai skaitā lāpstiņas azimutu. Prolific čipsets te būtu īsteni vietā, kaut gan iespējams, ka problēmu var risināt daudz lētāk, ja pieslēdzas tuvāk sensora spārniņiem, tīri analogās elektronikas paņēmieniem, ko tālāk digitalizē ar tiem jaukajiem LCD Voltmetriem, kas e-bay maksā trīszīmju ap 1 USD un četrzīmju ap 3 USD. Bet pagaidām laikam nekas saprātīgāks par prasti mehānisku vējrādi nespīd. Cita starpā, WinMeter ir ļoti ažūrs plastmasas izstrādājums, kam varētu stipri nepatikt iesalšana ledū ziemas apstākļos un vēl jo vairāk lietus pilienu triecieni rotējot lietū. Vēl variants ir iebarot WinMeter~u ar standarta 5V uz skaļruņa galiem štekerī un no mikrofona galiem ņemt impulsu sekvenci kā tīri analogo signālu, integrēt ar prastu RC un izmantot ķīnīzeru digitālos V-metrus, tos par 1.18 dālderi, piemēram no behappy-day sellera (www.ebay.com/itm/DC-3-0V-17V-LED-Panel-Meter-Mini-Lithium-Battery-Accuracy-Digital-Voltmeter-BY-/200988739701?pt=AU_Gadgets&hash=item2ecbdcc875)

Un visbeidzot, idejas līmenī, virs manas kaimiņu mājas, vēl kad biju bērns, bija jumta tornīša korē uzstādīts vējrādis ar grozāmasti un uz horizontālas ass vertikālu lāpstu. Patiesībā tādu uzkonstruēt pašam nu noteikti ir lētāk kā Furuno cena. Leņķi var nolasīt prasts potenciometrs vai izvirtušākā versijā mini-selsins, un parādīt uz augstāk minētā digitālā displeja vai vienkāršas analogās mērgalvas. Savukārt horizontālo leņķi ar potenciometru būs grūti, tam jāspēj rotēt daudz apgriezienus, tur selsins vai soļu dzinējs vai vēl labāk vecā lodītes tipa datora peles  elektronika būs labāka. Ja lieto to PS2 tipa peli, izņem lodi un kaut kā panāk, lai katrai no abām koordinātēm atbilstošais optiskais ritenītis prieksā spīddiodēm grozās tā, kā vēlrādis tos griež. Vot kā tieši, to gan pagaidām nepateikšu. Jādomā.

Eholots

Sasodīti derīgs un pavisam nedārgs (vairumcena ap 25 dālderi, mazumā ap 100 dālderi) instruments, lai neuzdurtu savu kuģi visā garumā kā Titāniks savā pēdējā ceļojumā savu visnotaļ majestātisko sānu. Ebay stāv tāds Lucky firmas ķīnīzeru standalone handheld formāta verķis FF1108 uz 4 pirkstiņbaterijām (AAA). Mēra digitāli no 0.4 līdz 100 metriem (lielākam dziļumam vairs nav īpašas vajadzības), rāda arī dibena profilu 4 gradācijās - gluds, viļņains, ar krāvumiem, ar milzīgiem krāvumiem, un citā skalā apaugumu ar zāli 2 gradācijās - ir vai nav spalvaina virsma. Apgabalā līdz ūdens augšai rāda arī zivju bara esamību, ja tas interesē. Bateriju vietā var ievietot bateriju plastmasas mulāžu, kas pievienota vadiem, kas pievienoti stabilizatora mikrenei LM7806 (piemēram, no Lemonas), kas pievienota borta 12V akumulatoram. Tad atkrīt raizēšanās par bateriju kaudzi kabatā. Jāpiesargās, lai ieslēgts izstarotājs nenonāk gaisā, šādā stāvoklī tas nerādīs neko (nevis dos kļūdu) un ilgtermiņā var diezgan ātri pārkarst. Vārdu sakot, tas pie borta jāpieskrūvē, un tas jādara mazliet zem ūdens līnijas, lai kārtīgi pagremdēts. Var izstarotāja galviņu (apmēram ļoti mazas vistas olas lielumā) montēt arī pludiņā (tas ietilpst kompektā), taču viļņos kabelim tad mūžs būs mazāks par mazu. Tāpēc skrūves pie korpusa ir labāks risinājums. Kabelis no izstarotāja līdz mērīklim ir gana garš, daudzi metri.

Jāzina, ka vecāki apirāti raida vienkārši pīkstienu, bet modernāki raida mainīgas frekvences pīkstienu (chirped). Čirpētais spēj saskatīt izmēra atšķirības un uzreiz rāda cik liela tā zive ir. Abu veidu aparāti rāda grunts mīktumu - gradācijas ir - zāle, duļķes, smilts, akmeņi.  Protams, ka chirped ir daudzas reizes dārgāki, ar kārtu 300-1300 naudiņas, kamēr vienfrekvences aparāti ap 100. No jaunajiem interesants ir peldošais bumbulīts, ko ar kuģi saista radiolinks, saucas Deeper Smart+. Avoti ebay, aliexpress, alibaba. Amazonā jūtami dārgāks.

Navigācijas uguņi

Droši vien zobus griezdams būtu krājis un krājis līdz iepircis pareizo jahtām domāto bākuguni, taču `traucēja` iepriekšēja pieredze ar LED superdiodēm. Proti, PCB iespiesto platīšu fotorezista eksponēšanai savulaik tiku iepircis 10W UV LED diodes, kas maksāja kapeikas bet dod tā, ka zobi nožvadz ieslēdzot. Un tādas ir pieejamas ne tikai baltas, bet arī zaļas un sarkanas. Tātad uzdevums ir novērēt cik tādas jākrāmē kopā, lai iegūtu uzdotu redzamību, piemēram standartā atrunātajā 5naut.mil.=9.26km attālumā, ja naktī nav migla. LED ražotājs, piemēram ebay tirgonis `bienstore` par nieka 0.99 Ls/gab ar bezmaksas piesūtīšanu no Ķīnas pīpļu republikas (apvainojas, ja nosauc vnk par Ķīnu) dod baltās 10W diodes (redzesleņķis 140 grādi, 900 lm) sarkanās 660nm ar 300 lm vai sarkanās 620nm ar 500 lm, un zaļās ar 520nm ar 600 lm.

Pārrēķinot 140 plaknes grādus telpas grādos, http://en.wikipedia.org/wiki/Steradian teikts, ka 1sr atbilst 65.54° plaknes leņķa, tātad 140 plaknes grādi atbilst 2.136 (sr). Respektīvi, 5km attālumā apstarotais laukums no vienas vienīgas diodes A=omega*r^2=2.136*9260*9260=183e6(m2) un tāpēc E(white)=F/A=900/183e6=4.9e-6 (lx) un zaļajam (green) 3.3e-6 (lx) un sarkanajam (red) 620nm ir 2.7e-6 (lx). Zināms, ka tumsai maz akomodējusies acs knapi var saskatīt 6 magnitūdas zvaigzni (kaut arī tik senā senatnē, ka tas vairs nav taisnība,  cilvji spēja saskatīt pat 8.magnitūdu), un tāda sestā uz Zemes virsmas rada 8 nanoluksus, bet 0 lieluma zvaigzni redz pat nedaudz vājredzīgi cilvēki, un tāda rada 2.08 mikroluksus, respektīvi viena šāda 10W diode 10km attālumā atbilst tik niknai zvaigznei kā Sīriuss. Vilinoši gan būtu sarkanās diodes ņemt 620nm, tomēr jābrīdina, ka tas ir drīzāk apelsīnoranžs, kamēr vien 650nm drīkst saukt par riktīgi sarkanu, tikai tik vainas, ka mazās gaismasjaudas dēļ tādas jāņem divas gabalas vienas vietā.

Un tā, diezgan droši var domāt par pāriešanu uz 3W diožu standartu vai 1W standartu (90-100 Lx/gab), kas ļaus jauki palielināt spīdošā laukuma izmērus. Kā arī izlīdzināt gaismas plūsmas, lai ir vienādas, piemēram vienvatīgajām balto 10gab, zaļo 15gab un sarkano 30gab (ja izdodās atrast 640-650 nm tad var mazāku skaitu). Tad pārdegot vienai, lukturis savu gaismu mainīs pavisam nenozīmīgi; būs uzticamāks. Vai alternatīvi 3W LED baltās 3gab, zaļās 5gab, sarkanās 10gab.
Atliek uzkonstruēt pietiekami hermētisku bunduli un iekārt to jūras standartā (kaut vai www.westmarine.com/WestAdvisor/Navigation-Light-Rules) atrunātajos leņķos masta galā. Piemēram, konstruējot uz mazākā izmēra halogēno zīmuļveida lampu korpusa bāzes, jo minēto lampu neuzticamības dēļ šādi korpusi maksā aš trīs rubļi par spaini lietoti, un pat jaunus pērkot tikai pāris Eur/gab. Vai taisot stikla sānus plakanam bundulim. Stikls labi hermetizējas gan ar epoksi, gan ar silikona mastiku, it īpaši ja viegli matēts ar dimanta pulvera vīlītes palīdzību.

Borta gaismām redzamības standarts pēc attāluma ir mazāks, nevis piecas bet tikai divas naut.mil.=2*1.852km. Arī to nāksies pārrēķināt tirgotājiem saprotamākās vienībās. Tātad - spīdekļa apgaismotais laukums pie 140deg izstarošanas leņķa plaknē (kāds piemīt LED) sanāk A=omega*r^2=2.136*3704^2=14.7e6(m2) un tāpēc apgaismojums E(white)=F/A=90(Lm)/14.7e6(m2)=6.12e-6(Lx). Respektīvi, borta lampiņām būtu gana 0.35W LED, taču jāņem vērā, ka ražošanā standarts ir 0.5W-1W-3W-10W. Tādām 0.5W atdeve straw-hat korpusa izpildījumā ir 45-50(Lm) bet ieteicamākā SMD izpildījumā ir 60-65(Lm) baltai. Jāņem 5500-6500K krāsas temperatūra, jo 3000K ir par dzeltenu un var sajukt ar sarkano, savukārt zili baltais 10 000K var pārāk slikti iet cauri pat vieglai miglai. Zaļajai ir 32-35(Lm) un sarkanajai 20-22(Lm). Tātad skaits (LED-typ.5730) borta uguņiem White=1x; Green=2x; Red=3x.

Summāri, izvēlamies iegādāt trīsvatīgās Wh=9gab (jo mastā trīs sektori), G=5gab, R=10gab un pusvatīgās Wh=1gab, G=2gab, R=3gab.

Rēķinot aķa iespējas: uguņu kopējais patēriņš gaitā ir mastam 18*3=54W un bortam 6*0.5=3W jeb kopā 60W. Ņemot vērā, ka LED NEDRĪKST (!!!!!!!) slēgt pie sprieguma avota pa tiešo, tām jātaisa strāvas(!) stabilizators, un tam lietderības koeficients būs stipri zem 50% ja analogais un zem 85% ja CC-SMPS=constant current switched mode power source (pa rusiškam impuļsnij stabiļizator). Respektīvi jaudas patēriņš nebūs zem 70W, tātad no 12V borttīkla sanāk I=P/U=70/12=6.5 Ampēri. Tātad dzinēja ģenerators to spēj izvilkt bez grūtībām. Savukārt enkura stāvvietas režīmā, kad viss patēriņš iet no akumulatora, mastam jābūt 3gab Wh lampām =3*3(W) un bortam priekšgalā 3*0.5=1.5(W) un tikpat kuģa afta galā. Tātad kopā 13W reiz CC-SMPS zudumi =15W jeb strāva 15/12=1.25(A), tātad garas decembra nakts nodrošināšanai, kad dienas garums ir 6.5(hr) Latvijā un tātad nakts ir 18(hr), minimālais akumulatora ampērstundu skaits ir 1.25*20=25(A*h). Tātad arī mazs aķītis ir gana, ja lieto LED.

Par CC stabilaizera shemotehniku. Analogā versijā visnotaļ elegants ir risninājums ko iesaka Danyk: www.danyk.cz/laser4_en.html. Savukārt SMPS topoloģijā vislētāk un ērtāk taisīt uz NCP33063/33064 vai MC33063/33064 bāzes (cena 5 US centi/gab, ja pērk no e-bay; Latvijā pērkot gan ap 1 Eur). Shemotehnika smuki attēlota application note iekš www.onsemi.com/pub_link/Collateral/MC34063A-D.PDF un tāpat jālasa www.onsemi.com/pub_link/Collateral/AN920-D.PDF. Ja lietojat šo tableti, tad ne mirkli neaizmirstiet, ka LED nedrīkst pieslēgt pie sprieguma avota strāvas avota vietā - LED nodegs neatejot no kases. Tātad jāievieš atgriezeniskā saite pēc strāvas, nevis pēc sprieguma kā ir applikeišn noutos. Vēl varētu apsvērt lietot LED specializētās tabletes, piemēram TPS75 un TPS61 sērijas, tādas kā TPS61106 vai TPS61107, bet tas ir nejēdzīgs risinājums mazā ieejas sprieguma dēļ. Piemēram, TPS61045 tas ir 6V, bet borttīkls tomēr ir 12...15V. Vēl neslikti sanāktu uz MAX16834 (skat. www.maximintegrated.com/en/app-notes/index.mvp/id/4393), bet ņemot vērā, ka dimmēšana netiks izmantota, tad MAX16819/16820 šķiet vislabākā alternatīva (kaut arī dārgāka), ja nepatīk NCP/MC (kurš ir samērā kaprīzs, cik liecina mana pieredze).

Ņemiet vērā, ka likt LED~us garās virtenēs nav laba ideja, vienam pārdegot visa virtene stāvēs tumša. Tātad šādi pārveidotāji būtu ideāli priekš katras diodes savs - tīrākais maztirāžas pavairošanas darbs. Tomēr, ja elektronika nav gluži Jūsu dzimtā stihija, LED draiverus var dabūt arī ebay~ā jau gatavus, piemēram, 0.815 USD/gab vienas LED 3W lampiņas piedziņai no may139188 sellera. Patiesībā tas ir tik lēti, ka laikam pašam lodēt nevaid nekādas jēgas. Labāku neuztaisīsi, bet kamēr lodēsi, jau būtu sapelnījis tūkstotim šādu nopirkšanaI. Savukārt pusvatīgajiem LED~iem piedienīgāks būs 0.99 USD daikts no sure-display, diemžēl tam ir ne-maza piegādes maksa. Tas pats attiecas arī uz 1W lampiņām, kam drivakus izplata tas pats sure-display (www.ebay.com/itm/1w-LED-Driver-MBI6651-Luxeon-White-Green-Blue-Constant-Current-output-350mA/380519501055?rt=nc). Taču nevajag saskumt par piegādes maksu: ebay~ā viss visu laiku mainās, varbūt pēc brīža būs cits piedāvājums, tāds, kas bez papildus maksas. 3W LED Power Driver Input Voltage DC 12V

PS (2020 rudens): atgriezos no Ruhnu salas kuģojuma ar vasarā nopirkto jahtu un divmetrīgie viļņi stipri traucēja ātrumam, tā nu ostā nokļuvu trīs stundas pēc saulrieta. Piķa melna tumsa, neredz pilnīgi neko, spīdini ar bateriju kamēr apnīk. Tā nu gps saka, ka osta ir pus km pa labi, bet zaļi sarkanā ostas acs spīd taisni degungalā. Gāju uz ticību, apzinoties, ka ja kāds namsaimnieks būs izkāris ūdens malā eglīšu rotājumuguņus, tad beigas klāt. Kad biju jau vārtos (tfūūū) viļņi rimās un gps ar pukšķi atleca savā vietā un iedziedājās, ka esmu sasniedzis savu destineišenu. Pirmais secinājums: ja viļņi neganti šūpo (periods bija 2 sekundes), tad gps var nepagūt nolasīt satelīta "telegrammu" un tāpēc rasties gigantiskas kļūdas. Otrais secinājums - labs gaismotājlukturis ir Must-to-Be. Tā nu apsūtināju vispirms 30W colla reiz colla LED tableti, bet tai izrādījās 36 V barosana - neērti pēc suņa. Tad pamanīju, ka 10W modeļiem ir 12 V barošana, pasūtināju aš 20 gabalus. Tagad spiež daudzu km attālumā tā ka aces žilbst.

Elektroapgāde

Pamats, protams ir akumulators, loģiski ka no automašīnas (kaut gan ir redzēti arī īpatņi - Litija adepti), un tāds, kas spēj iestartēt dīzeli - respektīvi silver vai tamlīdzīgs ar uzlabotu šūnu mehānisko noturību un gana lielu starta strāvu (daudz vairāk par 450A bet vēlams ap 750A). Kapacitāte nav tik būtiska, 55-65-75-85-100 Ah, cik maks to ļauj. Bet kā gan to nabagu lai uzpilda tālākā reisā?

Variants - Saules photovoltaics šūnu panelis. Vienu līdz divus kvadrātmetrus varētu atļauties, tātad 300-600W nav nereāli. Tomēr ilgtermiņā tas knapi nosedz tikai stāvēšanas uz enkura patēriņu un dod drošību situācijai, ja vairs nav dukas pagriezt starteri dīzelim. Tātad šī ir tikai rezerves sistēma un ne vairāk. Ir vērts zināt par saules baterijām, ka 2013 Sosnovices "Measurement 2013" konferencē bija referāts, kurā pētnieki ļoti nopietnā līmenī bija atšifrējuši, kāpēc dārgās Vācu saulenes strādā bēdu nezinādamas desmitgadēm ilgi, bet lētās Ķīnīzeru baterijas ir čupā jau pēc vienas-divām ziemām. Izrādās, visa sāls ir korpusa stingumā. Vācietēm nav žēlots dzelzis, un tās neļurkājas. Ķīnietēm savukārt piemīt gan termiskā staigāšana, gan vibrācija vēja slodžu ietekmē, un tāpēc silīcija polikristāls defragmentējas tīri mehāniski uzkrājoties nogurumam. Pats silīcijs abām ir identisks, tāpēc pirkt lēto un pastiprināt korpusu nav gluži pati sliktākā ideja vakareiropā. Saulenei uz aķi protams jālieto piemērots DC-DC SMPS charge-controller, ebay tie nav briesmīgi dārgi.

Savukārt pamata elektroražošanas ierīcē var izmantot to, ka kuģis ir kustībā. Piemēram, neliels dzirnavu rats gar bortu (piemēram diametrā 0.5 m pie 18 km/h = 5 m/s gaitas dos rpm = v/c = 5/pi()/0.5 = 3.18 Hz = 190 rpm [1 Hz = 60 rpm] vai, zinot ka tādam ir pavāji ar lietderības koeficientu, var izmantot kuģa dzenskrūvi inversā režīmā, atpogājot to no dīzeļdzinēja un piepogājot alternatoram. Jābrīdina uzreiz, automašīnas alternators ir nekam nederīgs verķis, lietderības koeficients zem 20%. Izcils sniegums ir paštaisītiem ģeneratoriem uz HDD samārija magnētu bāzes, tinumus ielejot epokšos kā to māca Hugh Pigott savā mājaslapā no Scoraig Wind Electric. Lai arī šādā versijā eleganti atrisinās problēma ar nepietiekoši lielu rotācijas rpm, tomēr čakaris bezjēgā liels, vnk laiku žēl.

Apskatīsim alternatīvas - piemēram, veļasmašīnas kolektormotors vai tikpat labi parasts trīsfāzu asinhronais motors. Pirmais dod strāvu vienkārši to griežot, otrais prasa kondensatoru bateriju paralēli slodzei, bez kuras nekas nenotiks. Pieņemsim, ka vešmašīnas 220W motors pie 220V ēd 1A no tīkla un attīsta 1500rpm. Tātad griežot to ar 150rpm, tas dos 22V un to pašu 1A. Faktiski gan jāierēķina arī tā tinumu aktīvā pretestība (ar testeri samērāma, pieņemsim ka 2 Omi), pēc Oma likuma zudumiem U=I*R=1A*2(Ohm)=2V, tātad ārā nāks tikai 20V. Tā kā 20V*1A=20W, tad acīmredzami šis risinājums ir tik nīkulīgs, ka bez pielietojamības. Un domāt par iespēju ar zobratu pāri rotāciju paātrināt ir tikpat nejēdzīgs, jo pie pazeminoša pārnesuma, raugi, berzes zudumu spēks dalās ar pārnesuma koeficientu, bet pie paaugstinoša pārnesuma zudumu spēks reizinās ar pārnesuma koeficientu. Piemēram, 1:10 zobratu pāris var būt ar 99% lietderību ja pazeminošs un ar 1% lietderību ja paaugstinošs. Ja neticat un bērnībā neesat atspēlējušies ar vecmāmiņas veco mehānisko modinātājpulksteni, varat to noziedot pašizglītībai tagad, paprovējiet ar plaķenēm piespiest joņot sekunžu rādītāju dēļ tā, ka groziet stundu rādītāja zobratu. Drīzāk asi novērpsiet - pret berzi vēl neviens nav izcīnījies pats palikdams uzvarētājos.

Par asinhronās ģenerācijas režīmu trīsfāzam asinhronajam vāveres rata tipa elektromotoram var lasīt www.academia.edu/6985878/A_PFC_Fed_Asynchronous_Generator_For_Advanced_Wind_Power_Generation_ Excited_By_Voltage_Source_Inverter, taču, ja tas šķiet par sarežģītu, var lasīt lubenes stilā www.arthropodsystems.com/AsynchronousGenerator1/AsynchronousGenerator2.html un, galu galā, labi zināms, ka minimālā kapacitāte katrā fāzē rēķinās ar tieši to pašu formulu, ar ko kondensatoru baterija trīsfāzu dzinēja darbināšanai no vienfāzes tīkla, proti, http://en.wikipedia.org/wiki/Induction_generator (tur arī aprēķina piemērs, ko te pārcēlu Eiropas standartu sistēmā).

Piemērs: Apskatām vienu 3kW, 1480rpm, 380 V trīsfāzu motoru ar cos(fī)=0.8. Tādam strāva tinumā max max pieļaujama 3000(W)/380(V)=7.9(A). Ja tinumi safāzēti delta slēgumā, tad kompleksā jauda S=√3*U*I=1.73*380*7.9=5200 VA. Tad aktīvā jauda P=S*cos θ=5200*0.8=4150W un reaktīvā jauda Q=sqrt(S^2-P^2)=3130 VAR, ko izdalot uz 3 fāzēm, katrā iegūstam Q=3130/3=1045 VAR. Kondensatoru baterijai ar U(AC)=380V (jo lietojam delta slēgumu)  atbilst DC baterijas sprieguma-izturība labāka par sqrt(2)*380=540V (tātad lietojam vismaz 600V klasei atbilstošus un (sic!!) reaktīvo jaudu izturētspējīgus kondensatorus, piemēram krievu KBG-MN, bet ne KB, šie netur reaktīvo). Kapacitatīvā strāva katrā fāzē rēķinās kā Ic=Q/E=1045/380=2.75A un vēlamā kondensatora reaktance tāpēc Xc=U/I=380/2.75=138(Ω). Pārrēķinot reaktanci par kapacitāti C=1/(2*π*f*Xc)=1/(2*3.141*60*138)=19 mikrofaradi, ko droši jānoapaļo uz 20mkF.

Par slīdi. Ja normāli motors griežas par slīdes tiesu (piemēram 30rpm) lēnāk par sinhrono ātrumu (piemēram 1500rpm), tas ir 1470rpm, tad pie ģenerācijas tam jāgriežas par tādu pašu slīdes absolūto vērtību ātrāk, tātad 1530rpm, lai spriegums būtu 220V.  Loģiski, ka tādus apgriezienus uztaisīt nespējam, pieņemsim, ka spējam 150rpm. Tātad motors izdos 150/1530*380=37.45 Voltus un 7.9A, kas atbilst P=U*I=37.4*7.9=295W. (Daļējs risinājums šādai nejaukai jaudas mazuma problēmai būtu motoru pārtīt uz iespējami zemiem apgriezieniem, t.i. daudziem poliem, taču rievu skaits visticamāk to nepieļaus, jo nedalīsies ar vajadzīgo skaitli).

Tad lūk kāpēc vējģeneratoru veči tā nopūlās konstruēdami savus paštaisītos alternatorus, kā piemēram www.scoraigwind.com/pmgbooklet/itpmg.pdf vai www.instructables.com/id/A-Vertical-Wind-Generator-from-Washing-Machine-Mot/

Respektīvi, vēl nezinu kādu ģeneratoru likšu. Laiks rādīs.


Apdeits 2020 ziema: pagaidām aprīkoju savu ļoti klasiskas uzbūves 9 metru buru jahtu, tā ka mazliet padalīšos ar pieredzi.

Pirmkārt, rācija. Jā ir Kobra, stacionārs 25W ļoti labs un uzticams verķis, un nav neko daudz dārgāks par 150 USD ebajā. Antena - 25 mm iespējami baltā plasmasas ūdensvada caurulē (bez mazākajiem metāla folijas vai kvēpu piedevvielas) iekšā iestiepj koaksiāli. Koaksiāļa augšgalā 421 mm notīra ekrānzeķīti, bet polietilēna vai teflona izolāciju atstāj. Augšgalu ar makšķerauklu atstiepj pret caurules galu, ko nosedz ar korķi. Tālāk uz leju seko 413 mm nonomizots kabeļa posms. Ja tā ir AIS antena, tad garumi ir attiecīgi 406 un 397 mm. Šī posma beigās jāietaisa caurulē slīps urbums, pa kuru koaksiālis iznāk laukā un taisa spoli uz 25 mm caurules. Rakstīts, ka vajagot 9 vijumus, bet mans VNA antennoskops gan rāda, ka gana ar 6 un var pat riskēt ar 4 vijumiem. Tad kabelis atkal ielien caurulē un nāk laukā pa lejasdaļu, kura ar skavām stiprināma pie vai nu reliņiem, vai masta. Attālums no spoles līdz tuvākajai metāla detaļai nedrīkst būt mazāks par vismaz pusi metra.

AIS - radars bez radara - Automatic Identification System

AIS - ļoti vajadzīga lieta, kas jūrā nakšņojot Jūs pamodinās, ja kāds kuģis piestūrēs tuvāk par ieprogrammēto attālumu. Pamatā visiem kuģiem AIS stacijas ir. Jahtām un laivām - kā nu kurai, taču mazas laiveles trieciens vēl nav droša nāve, kā tas būtu kuģa uzskriešanas gadījumā. Uztverošs AIS ebajā maksā ap 60 naudiņām, lētākais variants ir SDR USB spraudnis RTL cena starp 5 un 20 Eur, ja meklē Aliexpress vai e-bay. Taču noņemšanās ar softu tur ir līdz baltajām pelītēm. Ja grib raidošo, tad jāņem Hack-RF, taču zem 150 tas nepastāv, tāpēc nav ekonomiski izdevīgs risinājums. Biedinājums - par vilinošiem 140 ir piedāvājumi iegādāties "raidošo" AIS kombinētu ar GPS un kartogrāfiju, tomēr diezgan pamazu ekrānīti, saucas Matsutec HP-528. Jābrīdina, ka tā ir klaja krāpšana, jo raidošais modelis ir ar A burtu, Matsutec HP-528 A, un tam cena ir krietni virs 320 naudiņām. Un tādā gadījumā krietni patīkamāks ir ONWA KP-39A (atkal, bez A burta neder), kam cena ir 320 Eur. Labs, ir pārbaudīts. Atbalsts C-Maps kartēm, par Navionix ziņošu vēlāk, vai izdosies. Jabkurā gadījumā, AIS ir atslēgas elements, lai lielā kuģa stūrmanis redz, ka lejā ir kāds mazs kukainīts, ko nevajag sabraukt, un mazais tiktu naktī pamodināts ar traksmes pīkstuli, ka kāds kuģis nonācis tuvāk par iestatīto drošības radiusu, piemēram 5 jūdzes, tātad vēl var pagūt izlekt no gultas un veikt izvairīšanās manevru. Abiem raidītājiem antenas var sapārot, bet tas ir dārgi un samazina apraides attālumu. Dārgā detaļa saucas tradicionāli nepareizi, splitter. Jo normāli spliteris ir T-sazarojums, kas ir lēts un pasīvs elements. Šis spliteris ir aktīvs elements, kur elektronika caur nmea saprot, kuru no abām ierīcēm kurā brīdī ieslēgt, un kurai aizliegt raidīt, jo otra okupējusi antenu. Aktīvā splitera cena ir 600-800 naudiņas, bet katras antenas cena ap 20 naudiņas.  Labāk rāciju, varētu iedomāties, būtu turēt masta galā, lai panāktu maksimālu attālumu, bet AIS attālums nav tik svarīgs, tāpēc antena ir uz reliņiem, vai, kā pamāca jūrasbraucēju žurnāli, starp masta zāliņa viduspunktu un mezglu uz apakšējās masta sānatsaites viduspunktu. Šādi antena veido leņķi ar vantīm, kas tuvs 90 grādiem (vai vismaz 45), tāpēc masta metāls un troses maz traucē apraidei. Iesaka AIS antenu taisīt mīkstu, un ievilkt virvē ar virves serdes sapinuma palīdzību. Ir tādas virves, kam vidū ir taisnas maz sapītas auklas un apkārt apaudums pa perimetru. Vidus taisnās var izvilkt, galā piesienot koaksiāli un pretsvaru. Pareizas garums dzīslām, ja lieto RG-58 kabeli ir 41 cm priekš AIS un 43 cm priekš 16.kanāla (ja lieto VHF raidītājam). Mana pieredze ar šādām antenām saka, ka ir absolūti obligāti ietīt 3 līdz 6 vijumus ar kabeli uz 38-50 mm gaisa serdes (kanalizācijas caurule), citādi kabeļa ekrāns bojās antenas impedanci, respektīvi, nodedzinās raidītāju. Tomēr citi autori par to nerunā. Šķiet drīzāk aiz nezināšanas, jo esmu ar labu vektoranalaizeri mērījis ļoti dažādas antenas. Noformējums - piuevadkabelis ir antenas raidošā zara turpinājums nav pats labākais. Tad spole jāsāk tur, kur pēc attāluma jābeidzas ekrānzeķītes kā raidošā pretsvara garums. Labāks noformējums ar ar aukliņas metodi, jo tad koaksiālis var būt 90 grādos no nostieplās aukliņas, t.i. abiem ceturtdaļviļņa vibratoriem, un tad spoli var likt daudz tuvāk pievienojuma vietai un tālāk trasēt gar mastu uz leju.

Rokas rācija. Tāda ir obligāta prasība jahtām, un stacionārā drīkst nebūt. Stacionārajai nepieciešama apraides atļauja (vairāki desmiti Eur maksa ik gadus), taču na jāmaksā, ja rācija uzstādīta un tiek apgalvots, ka ar to neraida, tikai klausās. Jo mayday signālu drīkst raidīt arī bez atļaujas (dzīvības glābšanas nolūkos). Rokas rācijai atļauja maksā dažus centus gadā, tāpēc LV Radiosakaru inspekcija ir informējusi Latvijas Jūras Administrāciju, ka rokas rācijām nav obligāti jāspiež visus šos dažus centus maksāt un reģistrēties. Teikt adminoistrēšanas izmaksas par lielu. Manuprāt, viena no šībrīža sakarīgākajām izvēlēm ir RETCVIS modelis RA26 (mazliet virs 100 Eur). Visas citas ir tuvāk pie 300 nekā pie 200. Dīvaini, mazās ir dārgākas kā stacinārās.

Par Saules bateriju paneli. Standarta jumta paneļi 60x120 metri izmērā Vācijā tiek plēsti nost tikai tāpēc vien, ka tiem pagājuši noteikti gadi. Liela daļa šo 36 voltu paneļu vēl ilgi būs darbspējīgi un maksā aptuveni 20-40 Eur. Jaunu 12 voltu paneli (tas ir plānāks un lokans) var nopirkt par 5-10 Eur, taču tas būs maziņš, piemēram 30x60 cm. Tādus vajadzēs vairākus. Ar vienu lielo paneli ir gana. Tam jāpieslēdz solārais kontrolieris. Analogais ir ļoti slikta izvēle. Jāmeklē Pulsed Mode down-converter tādu kā dod meklējumfrāze Aliexpressā: 60A/50A/30A/20A 12V24V Auto Solar Charge Controller PWM Controllers LCD Dual USB 5V Output Solar Panel PV Regulator. Cena starp 10-15 USD. Tie Ampēri jāpiemeklē, lai atbilstu 10% no Jūsu akumulatora ietilpības ampērstundās. Ja borrtīkls ir 12 V tad neder 24 V modelis. 5V tas attiecas tikai uz USB izejām. Biedinājums: Paneli nedrīkst pieslēgt, ja aparāts atslēgts no akumulatora, tas tad nodeg. Uz displeja ir derīga funkcija - redzams cik akumulators ir tukšs.

Navigācija - joprojām lietoju savu tableti, ļoti ērts ir atlokāmais aizmugures ļurpuķis, kas ļauj to uzkarināt uz kokpita durvju sliekšņa, un tad šamais laivai zvalstoties nevar šļūkāt pa klāju. Paris reizes tam trāpīja šļakatas, abas reizes uz pusdien tas atņirdzās, bet izžūstot pašsalabojās.  Rezerves sistēma ir obligāta pafdarīšana. Priekš tam ir mobtel. Lētajā galā (ieteicams pirkt pa taisno no ražotāja) ir ūdensdrošais trieciendrošais Doogee S-95 modelis. Liels ekrāns, un ļoti uzticams, baterijas ietilpība fantastiska.

Kartogrāfija. Mocījos ar OpenSeaMaps, bet mūsu reģionā tam nav dziļuma (batimetrijas) atbalsts. Amerikā ir, te nav. Līdz ar to .kap kartes skatīt var vislabāk OpenCPN softā, taču labuma no tā maz. Vismaz vienā gadījumā netālu no Kardlas mani šis softs smalki uzsēdināja uz akmeņiem jūras vidū, tā ka vairākas stundas bija jāgrozās lai nost tiktu. Tiesa Somiem ir sava inetā klimstoša versija at labu .kap failu ar dziļumiem, taču Rīgas Jūras Līcim tāda nav. Tā ka nākas tomēr orentēties uz Navionics (30-40 Eur ik gadus).  Atstāj izvarotu sajūtu, taču drošība maksā naudu. Konkurents ir C-Map, kas ir ar to pašu kartogrāfisko pamatni un maksā tik pat, taču ir lēnīgsnmējāks ar apdeitiem, un tāpēc Vidusjūrā ir ieraksti par pāris smagajām avārijām ar letālu iznākumu, kas radušās kartogrāfiskas kļūdas dēļ. Neteikšu ka tas nevar gadīties arī Navioniksam, īpaši ap Īrijas krastiem, kur gps formāli ir pareizs, bet kartes pamatne, kam map datum ir 1800.gads ar kārtu, ļoti neprecīzi tam guļas virsū, respektīvi braucot pa jūras vārtiem iekšā ostā, nebrīnaities, ja karte rāda, ka braucam pa autostrādi kilometrus divus uz sauszemes. Ja akmens trieciens ir vai nav izšķir varbūt desmit metri, tad šāda kļūda ir lieta, ar ko jārēķinās.


Mobilais telefons kā navigācijas rezerves sistēma

Jā, varu apliecināt, ka der, ja vien ir labs. Prasības - standarta 8 kodoli, gigantiska atmiņa un padsmitiem GB, tāpat ne mazāk par 10 A*h bet labāk 20 A*h baterija (kritērijs, ja bez uzlādes varat staigāt mēnesi, tad derēs 24 stundām karogrāfijai), MIL standarts, kas garantē nesabojāšanos, ja uz 15 ķīniešu minūtēm iemērksiet tālruni 3 ķīniešu metru dziļumā 6 ķīniešu procentu sālsūdenī. Bez tā no telefona nav jēgas, nekādas un necik. Cik man zināms, lētākais no šādas Ķīniešu CAT sērijas saucas Doogee S95++pro un to var dabūt vislētāk pašas rūpnīcas internetveikalā Wuhaņā (vismaz no turienes man stāvēja izsūtīšanas pasta zīmogs). Ir labs, pēc svara vien tas uzreizi skaidrs, sver nedaudz zem 1/2 kg. Jābrīdina gan, no smiltīm tas tomēr baidās, pretēji solītajam. Bet ja ar saviem 10 Ah uzlādi veicu reizi nedēļā piektdienas vakaros, tad uz kuģa baterija pietiek aptuveni 20 stundām, tikai. Protams, uz kuģa ir pieslēgums akumulatoram, tomēr avārijas navigācija ir gadījumiem, kad viss cits nez kāpēc nestrādā, vai gan ne tā? Ak jā 48 Mpix kamera arī ir viena jauka lieta.


Ilgi štukoju, vai taisīt jaunu sadaļu, jeb piekabināt esošai: Modes lieta - Drons filmēšanai.

Kam gan tas - āāā, vai gan negribās nobildēt sevi no augšas. Un, kad apetīte sāk uzrasties, gribās vēl vismaz kilometrus 4-5 pa horizontāli, lai tas var palidot uz priekšu izlūkos (augstums starptautiski reglamentēts uz 200 metriem, lai nejauši neieskrien lidmašīnu ceļos). Lētākie droni Amazonā un e-bayā, tāpat AliEkspresī maksā starp 30 un 60 Eur. Nopirku. Un tagad stāstu no kā jāvairās....

Manējam ir diezgan labi propelleri, bet plastmasa, ja trāpīs ne tur kur vajag, beigas. Bet ir rezerves komplekts un lēts. Ir sānu aizsargs. Labi propelleri ir no karbona (=oglekļa šķiedra). Mazākie propelleri ir 3 collas gari, ļoti nopietni ir 12 collas. Manējie 6 collas. Tas ļauj tiem pacelt iebūvēto kameru, tai ir sānskata un no-augšas-skata režīmi, izšķiršanas spēja 4K (=HD). Pagaidām man izšķirtspēja šķiet pavisam pietiekami. Nav gluži tā kā ar tālruni, nofotografē pāri parkam uz soliņa vecīti ar avīzi, tad iezūmējies iekšā un izlasi visu, ko avīze raksta. Bet pietiek.

Vadības režīmi divi - seko-man režīms un brauc-kā-es-stūrēju režīms. Diemžēl - cena par lēto cenu - vadības attālums 30-50 metri (tikai!) - gan pa vertikāli, gan pa horizontāli. Pirkšanas instrukcijā vispār figurēja 300 metri, taču nebūsim sīkumaini, arī tas ir par maz. Biju iedomājies, ka uzlikšu softu ne tikai uz telefona, bet arī kompī, un kompim nopietnu antenu, kas vismaz četrkāršos distanci - bet.... modeļa īpatnība, sarakstē ar ražotāja konstruktoru daļu atklājās, ka nav izstrādāts draiveris kompim, der tikai Androīds. Skaistā lieta, ar samazinātu izšķirtspēju redzi uz telefona visu, ko drons redz, reālā laika režīmā. Tomēr solītās 30 Ķīniešu minūtes gaisā izrādījās vienādas ar 4 Eiropas minūtēm reiz divas bateriju pakas, nolaidies, nomaini, un ir vēl 4 minūtes.

Tā, nu ko darīt tālāk? Nākošā pakāpe ir 200-400 Eur latiņa semi-proffesional aparātiem. Visi minētie trūkumi, tikai attālums uz sāniem zem 1/2 km, laiks ap 10-15 min, bet visādi citādi tik un tā par maz. Vēl nākošais solis, nākošā latiņa - 6000 līdz 15 000 Eur un tagad gan aparāts ir "īsts". Bet labāk, ja man tāda nauda būtu, par visu maku nopirkt saldējumu, kā Karlsonam ar Brālīti, bet pārpalikumu izdalīt nabagiem. Nu jā, vēl gan ir sci-fi (lasi: .mil) gals kā Turku Bayraktar par nieka 1.5 miljoniem gabalā, taču uz tiem uzstādītos Kalašņakus un zenītraķetes man īsti nav pret ko pielietot - ienaidniekus cenšos neiemantot :). Pamēģiniet jūs arī, zinait, tas ir daudz lētāk! Tātad, ja gribi kārtīgu bliežamo, kas spēj pacelt vairāk par 100 gramiem un aizlidot gana tālu, tad vispirms izvēlies lidojuma laiku un svaru, un, nākošais - Li-Po bateriju, jo 10 A*h bateriju lētāk par 70-80 Eur nedabūsi (labāk 4S, bet vismaz 3S), bet 20 A*h jau maksā ap 400. Tad meklē propellerus, karbons, droši vien jau ka 12 collas (pēc diametra), divus pulksteņa un divus pret pulksteņa (CW un CCW). Virs 12 collām cena aug par kārtu uz katru nākošo collu. Pagaidām tas vēl ir lēti, ar kārtu x-padsmit Eur, un spēj pacelt vairākus kilogramus. Tam klāt jāpiepērk motori - divi CW, un divi CCW. Pašas jaunākās paaudzes motoriem gan it kā CW vai CCW esot vienalga, taču atšķiras piespiedkonusa vītne - labā vai kreisā, un dabūt pa pieri ar gramu smagu durala pupu, kas nāk lejā svilpdama, nav veselīgi, galvā izdauzītajā caurumā var sākt svilpot vējš, un vēja mums visiem pietiek jau esošā. Tiek rekomendēti sekojoši motora rpm (saka KV, un tie nav nekādi kilovolti, bet gan rpm pieaugums uz viena volta pieaugumu barošanā):

rāmja izmērs mm     propellera diametrs collas      motora numurs      motora KV

150                               3                                                  1306                          3000

180                               4                                                  1806                          2600

210                               5                                                  2204-2206                2300-2600

250                               6                                                  2204-2208                 2000-2300

350                               7                                                  2208                            1600

450                               8-10                                             2212                            <1000

                                     12-14                                                                                 300-800


Tālākā izvēle - vai nu ņemam `Arduino compatible` mikroprocesoru, jau salodētu uz plates (1 Eur) un viksējam augšā softu - C++ pašu līkajām roķelēm (vai, pilnīgi šķērmi sagriezās), vai meklējam kaut ko pusgatavu. Līdz 3 km un uzlabotas antenas gadījumā 5 km ļoti labs radioraidītāja kandidāts ir LORA(TM) - ebay ap 10 Eur. Ir arī 10 km šādi raidītāji, taču tie visbiežāk ir tā taisīti, ka par lēndarbīgu (pilnīgi noteikti attēlu reālā laikā nepavilks) un nav lēti. Diemžēl otrs lielisks kandidāts Nordic-24L tālāk par kilometru nevelk (1 Eur), taču tas ar attēlu var tikt galā. Ar Arduino abi lieliski sapārojas un draivera bibliotēkas Tīmeklī var sameklēt jau gatavas. Respektīvi, iesaku Lora priekš vadības komandām un Nordic priekš videostrīma.

OBLIGĀTI Dronam jābūt ar GPS atbalstu, jo tad tas spēj pēc sakaru zaudēšanas pats atgriezties atpakaļ. Manam nav - ja sakari zūd, tas krīt ūdenī. Glābiņš - piesienami putuplasta pontoniņi, kas neļauj tam noslīkt. Bet paši zināt - pat cilvēku oranžā vestē un ar svilpi - ūdenī atrod tikai 50% gadījumu, pēc izkrišanas no laivas, un drons ir daudz nepamanāmāks un bez svilpes degunā.

Rāmja tips - domāju, ka rāmi nu gan nav vērts pirkt gatavu. Lietojam vai nu karbona caurulītes - tām galā iedzenam stingra koka izvirpotu korķi, un tad korķim cauri izurbta skrūve neradīs caurules  garen lūzumus. Labāks variants - divas plāksnes ar caurumu pa vidu un montāžu motoriem ar 6 collu atkāpi stūros, turklāt viegls koks (apse, papele) nemaz nav kontrindicēts (ja lakots), vai pat finieris (piesūcināts), bet... plāksnes ir divas - plānum plānas lapas viena ar distanci virs otras, un daudzās vietās iepretim propellerim saskrūvētas ar vertikāliem distanceriem. Tātad, propellera gals nemaz neizbāžas no plāksnes perimetra izmēriem. Pirmkārt, koks ūdenī peld, otrkārt, lieci nosaka vertikālais izmērs kubā, tātad liece ir reizes 10^3=1000 mazāka kā caurulītes versijā, un vēl, distanceri neļauj propellerim trāpīt pa kādu nebūt mūri pa burzmai. Propellera aprakstītajam laukumam pretim, protams, ietaisa atbilstošu caurumu, jo gaisa plūsmu satraucēt nedrīkst.

Te bilde klasiskam caurulīšu tipa rāmim un nākošā divplākšņu tipa rāmim



Ak jā, daudzās valstīs drons prasa operatora kvalifikācijas licenci (maksājiet, maksājiet, maksājiet), taču realitāte ir tāda, ka uz jūras to, protams, neviens nekontrolē, kamēr vien dumības pēc netaisaties safotografēt kādu nebūt militāro bāzi vai militāro kuģi. Nesen Odesas milicija iegādāja policejisko superdronu par nieka pusi miljons naudiņām. Sapulcināja visus miliču ģenerāļus un nu tik izmēģinās. Bet bija kā bija, izmēģināšanas rajonā netālu atradās karaspēka munīcijas noliktavu komplekss, dežurants pazvanīja kur pienākās pēc reglamenta, atbrauca mobilais zenītraķešu komplekss un no drona palika pāri vien putekļu mākonīts. Valdībā, protams, kara ministrs ar policijas ministru lāga vairs nesveicinoties. Tā ka esat brīdināti, starptautiskus skandālus neražojiet. Bet bildes sanāk foršas gan, pat no tik maz kā 30 metru augstuma.

P.S. Kādu laiku atpakaļ viens mazdrusku pazīstams zēns, kam dzīvē nepaveicies piedzimt ar medicīnisku diagnozi psihiatrijas jomā, bija ticis pie neslikta, bet noteikti uzkrītoša paskata fotoaparāta. Gājis garām, šķiet, Saeimas ēkai, smuki vakarā  izgaismota, krāsaina, nu tad ar sācis knipsēt. Tūdaļ ar apsargi klāt, aiz padusēm ciet, ko dari. Zēns izdomājis paspīdēt ar asprātību un teicis - `spiegoju krievijas labā`. Vispār, izlaida tikai pēc trim dienām, un ja nebūtu tā diagnoze, tad būtu bijusi Tiesa. Jokot var un vajag, bet ne nevietā un ne nelaikā.

Vērtīgs links par pašdarinātām navigācijas un ne tikai navigācijas sistēmām uz Raspberry-Pi bāzes. https://bareboat-necessities.github.io/my-bareboat/bareboat-os.html?fbclid=IwAR1aGyCqmN_C0_he0SY6-w3RohLObIDIPV2ssxtkzFs02YrM4HBkLhJC_K8#_pypilot